Veltījums Bu-Bū

Veltījums Bu-Bū

***

Dzīvība izdzisa.

Jā, tā vienkārši ņēma un izdzisa.

Kā gaisma vakarā vēlā,

Kā svece vējainā laikā.

Dzīvība ņēma un izdzisa,

Viss kļuva tik kluss…

Vēl redzu kā plaukstā manā tā guļ

Dvēsele skaudri trauslā.

Veras vēl acīs tā manās, vēlas ko sacīt,

Bet nespēj vairs.

Ak, kaut jel palīdzēt spētu es,

Kaut spējusi būtu to tad-

atdotu daļu no sevis, lai tik sirds vēl pukst.

Kad aizveru acis es savas

Vēl redzu es tevi;

raudi, raudu, raudam.

Kaut ar asarām varētu aizskalot skatu.

Skatu, kas vienmēr pavadīs mani-

Tu veries dziestošām acīm mani, bet es…

Es. Es nespēju mainīt neko.

/Kristapsone/

by Krista Kristiāna Kristapsone
by Krista Kristiāna Kristapsone

Vientuļās asaras.

Vientuļās asaras.

Vientuļās asaras

Asaras man līst pār vaigiem

Domas šaudās šurpu turpu.

Negribu vairs tevi redzēt,

Negribu vairs sadzirdēt.

Ak, ļaujiet man reiz vienai būt.

Prom no visa, bēdām posta.

Negribu vairs raudāt, kliegt

Bet tik vientulīgi ciest.

Ļaujiet man reiz vienai būt.

Savās asaru skavās karstās.

Kaut tās dedzina kvēlāk par liesmu

Tās tomēr vieglāk paciest

Kā iekšējās sāpes,

Klātbūtni tavu.

Ak, ļaujiet man reiz vienai būt

Ne, kam paļauties, ne ticēt.

Vien klusi sēdēt krēslas gaismā,

Vienai ar asarām karstām uz vaigiem.

/Kristapsone/

by Krista Kristiāna Kristapsone
by Krista Kristiāna Kristapsone