“Es vēlos dzīvot vienkārši”, raugoties uz  pagalmā esošajiem nedzīvajiem kokiem, noteica kāda, pēc skata rūpju pārņemta, sieviete. Blakus stāvošais klausītājs neteica ne vārda. Laikam vilcinājās, prātodams, kur šoreiz aizvedīs šī it kā ikdienišķā vakara saruna. “Es vēlos sēdēt pie loga lietainā laikā un lasīt. Lasīt grāmatas par kurām man nebūs jābilst ne pušplēsta vārda,”klusā balsī atkal ierunājās gaišmatainā sieviete. Viņas balss bija pavisam nosvērta un miera pilna, tā lika ieklausīties. Sekoja nopūta. “Es gribu gleznot tādēļ, ka to gribu, nevis, lai ko pierādītu…”, viņas balss noklusa. “Vai saproti?” palūkojusies klausītāja virzienā izmisīgi jautāja sieviete. Atbilde nesekoja. Tikai smacējošs klusums. Joprojām vērdamies blakus stāvošā acīs, runātāja turpināja:”Es beidzot vēlos ieklausīties savā ķermenī, aizmigt vērojot pilnmēnesi un pamosties vēlu, bez steigas, bez satraukuma.” Līdz šim šķietami  vienaldzīgais klausītājs piekrītoši palocīja galvu. Ar to pietika.Sieviete sajuta kā vēnās atkal atgriežas dzīvība, viņa bija sadzirdēta. Atkal atskanēja viņas mierpilnā, plūstošā balss: “Es negribu, lai mani sasaista nauda, pulksteņi vai kāda cita cilvēces izgudrota virve. Es vienkārši vēlos…”Viņu pārtrauca aizsmakusi balss: “Būt bezgalīga, neierobežota un brīva.”

/Kristapsone/

ideall
by Krista Kristiāna Kristapsone

Look Up

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s