***

Dzīvība izdzisa.

Jā, tā vienkārši ņēma un izdzisa.

Kā gaisma vakarā vēlā,

Kā svece vējainā laikā.

Dzīvība ņēma un izdzisa,

Viss kļuva tik kluss…

Vēl redzu kā plaukstā manā tā guļ

Dvēsele skaudri trauslā.

Veras vēl acīs tā manās, vēlas ko sacīt,

Bet nespēj vairs.

Ak, kaut jel palīdzēt spētu es,

Kaut spējusi būtu to tad-

atdotu daļu no sevis, lai tik sirds vēl pukst.

Kad aizveru acis es savas

Vēl redzu es tevi;

raudi, raudu, raudam.

Kaut ar asarām varētu aizskalot skatu.

Skatu, kas vienmēr pavadīs mani-

Tu veries dziestošām acīm mani, bet es…

Es. Es nespēju mainīt neko.

/Kristapsone/

by Krista Kristiāna Kristapsone
by Krista Kristiāna Kristapsone
Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s