Saprotošais klusums.

Saprotošais klusums.

“Es vēlos dzīvot vienkārši”, raugoties uz  pagalmā esošajiem nedzīvajiem kokiem, noteica kāda, pēc skata rūpju pārņemta, sieviete. Blakus stāvošais klausītājs neteica ne vārda. Laikam vilcinājās, prātodams, kur šoreiz aizvedīs šī it kā ikdienišķā vakara saruna. “Es vēlos sēdēt pie loga lietainā laikā un lasīt. Lasīt grāmatas par kurām man nebūs jābilst ne pušplēsta vārda,”klusā balsī atkal ierunājās gaišmatainā sieviete. Viņas balss bija pavisam nosvērta un miera pilna, tā lika ieklausīties. Sekoja nopūta. “Es gribu gleznot tādēļ, ka to gribu, nevis, lai ko pierādītu…”, viņas balss noklusa. “Vai saproti?” palūkojusies klausītāja virzienā izmisīgi jautāja sieviete. Atbilde nesekoja. Tikai smacējošs klusums. Joprojām vērdamies blakus stāvošā acīs, runātāja turpināja:”Es beidzot vēlos ieklausīties savā ķermenī, aizmigt vērojot pilnmēnesi un pamosties vēlu, bez steigas, bez satraukuma.” Līdz šim šķietami  vienaldzīgais klausītājs piekrītoši palocīja galvu. Ar to pietika.Sieviete sajuta kā vēnās atkal atgriežas dzīvība, viņa bija sadzirdēta. Atkal atskanēja viņas mierpilnā, plūstošā balss: “Es negribu, lai mani sasaista nauda, pulksteņi vai kāda cita cilvēces izgudrota virve. Es vienkārši vēlos…”Viņu pārtrauca aizsmakusi balss: “Būt bezgalīga, neierobežota un brīva.”

/Kristapsone/

ideall
by Krista Kristiāna Kristapsone

Look Up

Veltījums Bu-Bū

Veltījums Bu-Bū

***

Dzīvība izdzisa.

Jā, tā vienkārši ņēma un izdzisa.

Kā gaisma vakarā vēlā,

Kā svece vējainā laikā.

Dzīvība ņēma un izdzisa,

Viss kļuva tik kluss…

Vēl redzu kā plaukstā manā tā guļ

Dvēsele skaudri trauslā.

Veras vēl acīs tā manās, vēlas ko sacīt,

Bet nespēj vairs.

Ak, kaut jel palīdzēt spētu es,

Kaut spējusi būtu to tad-

atdotu daļu no sevis, lai tik sirds vēl pukst.

Kad aizveru acis es savas

Vēl redzu es tevi;

raudi, raudu, raudam.

Kaut ar asarām varētu aizskalot skatu.

Skatu, kas vienmēr pavadīs mani-

Tu veries dziestošām acīm mani, bet es…

Es. Es nespēju mainīt neko.

/Kristapsone/

by Krista Kristiāna Kristapsone
by Krista Kristiāna Kristapsone

Vientuļās asaras.

Vientuļās asaras.

Vientuļās asaras

Asaras man līst pār vaigiem

Domas šaudās šurpu turpu.

Negribu vairs tevi redzēt,

Negribu vairs sadzirdēt.

Ak, ļaujiet man reiz vienai būt.

Prom no visa, bēdām posta.

Negribu vairs raudāt, kliegt

Bet tik vientulīgi ciest.

Ļaujiet man reiz vienai būt.

Savās asaru skavās karstās.

Kaut tās dedzina kvēlāk par liesmu

Tās tomēr vieglāk paciest

Kā iekšējās sāpes,

Klātbūtni tavu.

Ak, ļaujiet man reiz vienai būt

Ne, kam paļauties, ne ticēt.

Vien klusi sēdēt krēslas gaismā,

Vienai ar asarām karstām uz vaigiem.

/Kristapsone/

by Krista Kristiāna Kristapsone
by Krista Kristiāna Kristapsone

Es eju satikt sevi.

Es eju satikt sevi.

Ikdienas steigas nomākta es sēžu un pavisam mierīgi veros savā dzidrajā atspulgā. Esmu atnākusi, lai satiktu sevi…

Saule grezni rotā jau krietni vasarīgās debesis un ar savu silto pieskārienu maigi glāsta manu vēl ļoti bālo, trauslo ādu. Vējš draiski spēlējas manos tumšajos, sejai kārtīgi pieglaustajos matos. Liekas, ka it visi man ir blakus, lai sniegtu savu atbalstu šajā nozīmīgajā dzīves brīdī. Aizmiedzu acis. Es sēžu, neuzdrošinos pakustināt ne pirksta galiņu, negribu pārtraukt šo burvības un miera pielieto mirkli. Valda patīkams klusums, ko izbaudu ar katru sava ķermeņa šūnu. Nemanu kā ir paskrējušas jau vairākas stundas, līdz es beidzot ieraugu sevi.

Lūk, tur jau es esmu! Bijīgi, galvu noliekusi, stāvu savā priekšā, ļaujot uzpeldēt ikkatrai savai slēptākajai domai, vēlmei un idejai. Brīnumaini. Jāsaka, tā neesmu es, kādu mani redz visa pārējā pasaule. Šobrīd manu seju vairs nerotā šķietami patiesais, nekur nezūdošais smaids, kurš ikdienā bija kalpojis par lielisku aizsegu negaidītām skumjām un dvēseles pārdzīvojumiem, kurus nevēlējos atklāt citiem. Tagad mana maska ir izzudusi. Es esmu kaila un ievainojama, pārdomātais, nesatricināmais tēls vairs nav manāms, tā vietā izlaužas nedaudz drūms skats un pāris mirdzošu asaru. Nē, es neesmu bēdīga, tieši otrādi. Es esmu brīva. Varu būt es. Mani vairs nesaista sabiedrības uzliktiem pienākumi, normas. Man vairs nav jābūt stiprai un vienmēr pareiza, jo esmu viena. Nav pasaules raižu un ikdienišķās rūpes, es vairs neesmu “lielā māsa”, “grupas vadītāja” vai “atbildīgā”. Esmu vienkārši es pati. Man vairs nav neviena cita loma, tās visas ir prom, palikušas mājās, skolā…Tā es sēžu vēl vairākas stundas, ne acu pamirkšķinot, un vēroju sevi. Šīs mierīgās un klusās sekundes mani atspirdzina. Patiesi atspirdzina. Košais attēls sāk izzust… klusi pār manām lūpām izskan šie vārdi. Tas bija tikai sapnis. Sapnis. Ievelku plaušās nakts vēso gaisu un vēlreiz atsaucu atmiņā tikko redzēto. Es beidzot satiku sevi, savu otro- radošo, nedaudz dīvaino un citādi domājošo pusi.

Tā bija iespēja dziļāk ievilkt elpu.

/Kristapsone/

by Krista Kristiāna Kristapsone
by Krista Kristiāna Kristapsone